Volters Brateins
Volters Hauzers Brateins (angļu: Walter Houser Brattain, dzimis 1902. gada 10. februārī, miris 1987. gada 13. oktobrī) bija amerikāņu fiziķis. 1956. gadā kopā ar Džonu Bardīnu un Viljamu Šokliju saņēma Nobela prēmiju fizikā par tranzistora izgudrošanu.[1]
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Brateina pirmā darba vieta bija radio inženieris Nacionālajā standartu birojā. 1929. gadā viņš sāka strādāt Bella laboratorijās. Otrā pasaules kara laikā bija iesaistīts valdības atbalstītā zemūdeņu detektēšanas projektā.[2] Pēc kara Brateins uzsāka darbu pētniecības grupā kopā ar Džonu Bardīnu. Grupas vadītājs bija Viljams Šoklijs. Viņu kopējā darba rezultātā tika izstrādāts tranzistors, par ko viņi saņēma Nobela prēmiju.
Brateins strādāja Bella laboratorijās līdz 1967. gadam. Pēc tam viņš atgriezās Vašingtonā un strādāja Vitmena koledžā.
Miris no Alcheimera slimības 1987. gadā.
Atsauces
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Volters Brateins.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Biogrāfija Nobela prēmijas mājaslapā (angliski)
| Apbalvojumi | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Viliss Lems Polikarps Kušs | Nobela prēmija fizikā 1956. kopā ar Džonu Bardīnu un Viljamu Šokliju | Pēctecis: Li Džendao Jans Džeņnins |