Ziemeļeiropa
Ziemeļeiropa ir Eiropas ziemeļu daļa, kurā pēc Eiropas Savienības (ES) ieteiktās definīcijas ietilpst trīs Baltijas valstis — Igaunija, Latvija, Lietuva, piecas Ziemeļvalstis — Dānija, Islande, Norvēģija, Somija, Zviedrija, kā arī autonomās Fēru Salas.[1] ANO teritoriāli un kultūrvēsturiski Ziemeļeiropai pieskaita arī Britu salas (Apvienotā Karaliste, Īrija, Normandijas salas un Menas Sala).[2]
Ziemeļeiropa
Rietumeiropa
Austrumeiropa
Dienvideiropa
Reizēm Ziemeļeiropai tiek pieskaitīta arī Krievijas ziemeļdaļa, Vācijas ziemeļdaļa, Polijas ziemeļdaļa un Nīderlande. Ar Dāniju saistītā Grenlande tiek pieskaitīta Ziemeļamerikai.
Ģeogrāfija
Daļa no Norvēģijas, Zviedrijas un Somijas teritorijām atrodas aiz ziemeļu polārā loka, kur var novērot polāro dienu un polāro nakti. Aiz polārā loka Eiropas kontinentālajā daļā atrodas Lapzeme. Skandināvijas pussalā atrodas Norvēģija un Zviedrija, gar pussalas rietumu pusi stiepjas Skandināvijas kalni. Skandināvijas kalnos dziļi iestiepjas dažnedažādi fjordi.
Vairākas Ziemeļeiropas valstis atrodas Baltijas jūras krastā. Baltijas jūras ziemeļos atrodas Botnijas līcis, kas apskalo Zviedrijas un Somijas krastus. Botnijas līča dienvidos atrodas Olande (Ālandu salas), kas ir kā robeža starp Botnijas līci un pārējo Baltijas jūru.
Valstis
| Valsts | Galvaspilsēta |
|---|---|
 Islande | Reikjavika |
 Norvēģija | Oslo |
 Zviedrija | Stokholma |
 Somija | Helsinki |
 Dānija | Kopenhāgena |
 Igaunija | Tallina |
 Latvija | Rīga |
 Lietuva | Viļņa |
| Valsts | Administratīvais centrs |
|---|---|
 Fēru Salas | Touršhavna |
Vēsture
Ziemeļeiropas kultūras telpa izveidojās no 8. līdz 11. gadsimtam vikingu sirojumu ietekmē (t.s. vikingu laikos). 1168. gadā dāņu ķēniņš Valdemārs I Lielais iekaroja Rīgenes salu. Valdemāra II valdīšanas laikā dāņu rokās nonāca liela daļa Baltijas jūras dienvidu un austrumu piekrastes. Dānijas militārā ekspansija apstājās 1227. gadā pēc zaudējuma sakšiem kaujā pie Bornhēvedas, dāņu pakļautībā saglabājās vienīgi Rīgenes sala un Ziemeļigaunija. Vācu tirgotāji 13. gadsimta vidū izveidoja Hanzas savienību, kas kontrolēja Ziemeļeiropas tirdzniecību vairāk kā 200 gadu. Livonijas krusta karu laikā Vācu ordenis pakļāva Latvijas un Igaunijas teritorijas un kopā ar vairākam baznīcvalstīm izveidoja Livonijas Konfederāciju. Savukārt 1397. gadā izveidojās Kalmāras ūnija, kas aptvēra Dāniju, Norvēģiju un Zviedriju. Kopš 1520. gadiem Ziemeļeiropā strauji izplatījās luterisms, kas kļuva par valsts reliģiju visās reģiona valstīs, izņemot Lietuvu. Pēc sakāves Lielajā Ziemeļu karā Zviedrija zaudēja savu dominējošo stāvokli Ziemeļeiropā.
Atsauces
Ārējās saites
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ziemeļeiropa.
