Jūrasgovs
Jūrasgovs jeb dugongs (Dugong dugon) ir sirēnu kārtas (Sirenia) jūrā dzīvojošs zīdītājs, kas pieder pie jūrasgovju dzimtas (Dugongidae). Jūrasgovs ir vienīgā suga, kas izdzīvojusi līdz mūsdienām kādreiz tik plašajā jūrasgovju dzimtā. Tā ir vienīgā suga jūrasgovju ģintī (Dugong) un jūrasgovju apakšdzimtā (Dugonginae).
| Jūrasgovs Dugong dugon (Müller, 1776) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Sirēnas (Sirenia) |
| Dzimta | Jūrasgovju dzimta (Dugongidae) |
| Apakšdzimta | Jūrasgovju apakšdzimta (Dugonginae) |
| Ģints | Jūrasgovis (Dugong) |
| Suga | Jūrasgovs (Dugong dugon) |
| Izplatība | |
 Jūrasgovs izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā. | |
 Jūrasgovs Vikikrātuvē | |
Jūrasgovs dzīvo plašā teritorijā Indijas un Klusā okeāna piekrastes seklajās jūrās, sākot ar Āfrikas austrumkrasta jūrām un beidzot ar Austrāliju.[1] Jūrasgovis ir atkarīgas no jūras zālēm, kas aug seklajos piekrastes ūdeņos, tām ir nepieciešams nelielos daudzumos saldūdens, kā arī tām patīk līči, kas pasargāti no atklātiem okeāna vējiem.[2]
Tūkstošiem gadu cilvēki ir medījuši jūrasgovis, lai iegūtu to gaļu un taukus.[3]Mūsdienās jūrasgovju populācija ir ļoti neliela, un tās izdzīvošana ir apdraudēta. Lai arī jūrasgovis ir aizsargātas ar likumu, to atjaunošanās ir ļoti lēna. Jūrasgovis dzīvo 70 gadus un vairojas lēni. Tās apdraud gan cilvēku saimnieciskā darbība, gan okeānu vētras, parazīti un dabīgie ienaidnieki, kā haizivis, zobenvaļi un krokodili.[4] Jūrasgovs ir Papua-Jaungvinejas nacionālais jūras dzīvnieks.
Sistemātikas vēsture
1776. gadā, kad jūrasgovs pirmo reizi tika aprakstītas, tā tika klasificēta kā suga Trichechus dugon, kas pieder lamantīnu ģintij (Trichechus). Vēlākos gados tā tika izdalīta atsevišķā ģintī, bet veicot padziļinātus pētījumus, jūrasgovs tika izdalīta atsevišķā jūrasgovju dzimtā (Dugongidae)[5] un pat īpašā apakšdzimtā Dugonginae.[6] Tuvākais radinieks jūrā jūrasgovij ir lamantīns, bet uz sauszemes zilonis un mazais klinšu damans.[7][8]
Izplatība
Zinātnieki uzskata, ka senākos laikos jūrasgovis dzīvoja visos Indijas un Klusā okeāna reģionos, kuros aug specifiskās jūraszāles, ar kurām barojas jūrasgovis. Mūsdienās Austrālijas un Jaungvinejas krastos dzīvo apmēram 10 000 jūrasgovis. Pirms 1970. gada Mozambikas un Kenijas krastos Āfrikā dzīvoja liela jūrasgovju populācija, bet mūsdienās šī populācija ir gandrīz izzudusi. Palau salas populācija arī ir gandrīz izzudusi. 2003. gadā pie Tanzānijas tika novērota viena jūrasgovs. Neliela jūrasgovju populācija dzīvo pie Malaizijas krastiem Johoras šaurumā, kas atdala Malaiziju no Singapūras. Kā arī tās ir sastopamas Filipīnas, Pakistānas un Ēģiptes krastos. Japānas krastos pie Okinavas dzīvo apmēram 50 jūrasgovis.[9] Persijas līča populāciju dramatiski samazināja militārais konflikts reģionā, un tam sekojošā naftas noplūde jūrā. Šobrīd līcī ir palikuši 7500 indivīdi, bet trūkst ziņu par to veselības un populācijas atjaunošanās stāvokli.[10]
Moretona līcī pie Brisbenas Austrālijā ir viena no lielākajām jūrasgovju populācijām. Līcī aug bagātīgi jūragovju iemīļotās jūraszāles. Tajā ir tīrs un skaidrs ūdens, tas ir aizsargāts no okeāna un haizivīm, un tā dziļums ir piemērots jūrasgovīm, ūdenim saglabājoties siltam. Tomēr līča ūdens līmeni spēcīgi ietekmē paisums un bēgums, kas regulē jūrasgovju uzturēšanos tajā. Šajā līcī arī zinātniekiem ir viegli pētīt jūrasgovju izturēšanos, ieradumus un faktorus, kas ietekmē to populāciju.
Izskats un īpašības
Jūrasgovīm, kā visām sirēnām, ir liels, vārpstas formas ķermenis, ar biezu, gludu ādu. Jūrasgovs piedzimstot ir gaišā krēma krāsā, bet, paliekot vecākai, tā kļūst tumšāka; brūna vai tumši pelēka.[11] Uz ķermeņa šur un tur ir īss apmatojums.[12]
Tai nav redzamas pakaļkājas, kas kā rudimentāri izaugumi slēpjas dziļi muskuļu slānī. Priekškājas ir ieguvušas airkāju formu, ar tām jūrasgovs peldot manevrē. Bet ar astes kustību uz augšu un leju jūrasgovs kā ar dzenskrūvi stumj sevi uz priekšu. Jūrasgovi ir viegli atšķirt no lamantīniem pēc astes. Jūrasgovīm aste ir līdzīga delfīnu astei,[13] kā arī to galvaskausa forma ir atšķirīga, un zobi pretēji lamantīniem neatjaunojas atkal un atkal.[14] Toties jūrasgovīm ir ilkņi,[15] kas lēni aug ieslēpti smaganās līdz dzimumbrieduma sasniegšanai. Sasniedzot dzimumbriedumu, tēviņiem izšķiļas ilkņi. Mātītēm ilkņi turpina augt slēptā veidā, un reizēm vēlākos gados arī kļūst redzami.[3]
Jūrasgovij ir neliels snuķis, kas karājas uz leju un ir piemērots, lai ganītos pa jūraszālēm, kas aug uz jūras dibena. Purna galā ir divas nāsis, ieelpojot gaisu, jūrasgovs snuķi uzloka uz augšu, lai gaisam būtu vieglāk ieplūst plaušās.[16] Jūrasgovis nekad nepamet ūdeni, tās izbāž galvu no ūdens tikai, lai ieelpotu.[16] Zem ūdens bez ieelpas jūrasgovs var palikt 6 minūtes. Reizēm, lai ieelpotu, jūrasgovs paceļas vertikāli un atbalstās pret asti.[17]
Starp priekškājām tai ir piena dziedzeri, tāpat kā tas ir ziloņiem, kas ir tuvākais radinieks jūrasgovij uz sauszemes. Tāpat kā Amazones lamantīnam jūrasgovij uz priekškājām nav nagu, un kā citām sirēnām jūrasgovij ribas un citi garie kauli ir ļoti blīvi, tiem ir ļoti maz vai vispār nav kaulu smadzeņu. Kauli ir ļoti smagi, un ir vieni no visblīvākajiem kauliem dzīvnieku pasaulē.[18]
Jūrasgovis kopumā ir mazākas par lamantīniem, izņēmums ir Amazones lamantīns. Pieaugusi jūrasgovs sasniedz 2,4—3 m un sver 230—500 kg.[19] Lielāko īpatņu augums reti pārsniedz 3 metrus. Mātītes bieži ir lielākas par tēviņiem.[3] Lielākā zināmā jūrasgovs bija Indijas krastā izskalota mātīte, kuras garums bija 4,03 metri, un tās svars bija 1018 kg.[20]
Barība
Jūrasgovs kā visas sirēnas ir veģetāriete. Tā ēd noteiktas jūraszāles. Atšķirībā no lamantīniem jūrasgovis ēd tikai no jūras dibena. Tās izrauj zāles ar visām saknēm, izrokot tās ar saviem snuķiem. Tādēļ jūrasgovs muskuļotais snuķis konusveidīgs, salīdzinot ar lamantīna snuķi.
Moretona līcī ir novērots, ka jūrasgovis ēd ne tikai jūraszāles. Ja pietrūkst jūraszāļu, tās barojas arī ar dažiem bezmugurkaulniekiem, kā daudzsartārpiem (Polychaeta). Tās iepeld upju grīvās, lai padzertos saldūdeni. Jūrasgovij ir nepieciešama piekļuve saldūdenim, bez saldūdens tā aizietu bojā.
Vairošanās
Jūrasgovis dzimumbriedumu sasniedz 9—17 gadu vecumā.[16] Lai arī jūrasgovis dzīvo ilgu mūžu 50 un vairāk gadus, mātīte iznēsā mazuli tikai dažas reizes savā mūža. Tas piedzimst ik pa 3—7 gadiem. Grūsnības periods ilgst 13 mēneši, un vienmēr piedzimst viens mazulis. Dzemdības notiek zem ūdens piekrastes seklumā. Tikko piedzimis mazulis spēj uzpeldēt līdz ūdens virsmai, lai ieelpotu pirmo reizi. Mazulis ir 100—120 cm garš un sver 20—30 kg.[16] Māte mazuli zīda ar pienu 2 gadus.
Jūrasgovīm patīk dzīvot lielos baros, bet tā kā to skaits reizēm ir ļoti neliels, tad tās veido ģimeņu grupas.[16]
Jūrasgovs un cilvēks
Vecākais zināmais jūrasgovs attēls ir 5000 gadus vecs. Tas tika atrasts Tambuna alā Malaizijā 1959. gadā. Gleznojumu ir tapis neolīta laikā.
Renesanses un baroka laikā jūrasgovis bieži tika izstādītas retumu kabinetos, kuros veidoja enciklopēdiska rakstura dabas, ģeoloģijas, arheoloģijas, reliģijas un mākslas kolekcijas. Attēlos tās tika prezentētas kā Fidži nāras.
Mūsdienās zoodārzos dzīvo tikai 6 jūrasgovis. Viena dzīvo Japānas Tobas pilsētas zoodārza akvārijā, viena Singapūras akvārijā, četras Indonēzijas akvārijā.[21] Indonēzijas jūrasgovis ir izglābtas no vietējiem zvejniekiem, kas tās bija saķēruši. Un vēl divas dzīvo Austrālijā Sidnejas akvārijā.[22]
Atsauces
Ārējās saites
- Dugongs in the Great Barrier Reef
- Jūrasgovs foto (ARKive)
- The Dugong
- Sirenian International
- Australian Museum Online Dugong Factsheet
- Dugong in Myanmar
- Jūrasgovs foto (ph2otos.free.fr)
- Dugong Status Report Arhivēts 2009. gada 7. decembrī, Wayback Machine vietnē.
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jūrasgovis |