Dofamīns
Dofamīns,[1] bieži saukts arī par dopamīnu (no angļu: dopamine), ir kateholamīnu grupas viela, kam ir nozīmīga loma dzīvnieku psiholoģiskajās norisēs. Dofamīns ir radniecisks pirokatehīna (katehola) atvasinājumam dihidroksifenilalanīnam (DOFA; angliskais saīsinājums DOPA). To ķīmiski var uzskatīt par DOFA, kas zaudējis karboksilgrupu, t.i. ir aminoskābei atbilstošais amīns — no tā cēlies nosaukums "dofamīns" vai "dopamīns".
| Dofamīns | |
|---|---|
  Dofamīna struktūrformula un molekulas modelis | |
| Citi nosaukumi | dopamīns, 2-(3,4-dihidroksifenil)-etilamīns, 3-hidroksitiramīns |
| CAS numurs | 51-61-6 |
| Ķīmiskā formula | C8H11NO2 |
| Molmasa | 153,18 g/mol |
| Blīvums | 1260 kg/m3 |
| Kušanas temperatūra | 128 °C |
| Viršanas temperatūra | sadalās |
| Šķīdība ūdenī | 60,0 g/100 ml |
Dofamīna prekursors cilvēka organismā ir L-DOPA, kura prekursori savukārt ir tirozīns un fenilalanīns.
Smadzenēs dofamīns darbojas kā neiromediators. Cilvēka smadzenes izmanto piecus zināmus dofamīna receptoru veidus, kam ir doti nosaukumi D1, D2, D3, D4 un D5.
Dofamīns ir atbildīgs par atalgojuma sistēmas aktivizēšanu smadzenēs. Katrs atalgojums paaugstina dofamīna pārsūtīšanas līmeni smadzenēs; daudzas spēcīgu atkarību izraisošas vielas, it īpaši stimulanti, kā kokaīns un metamfetamīns, tieši iedarbojas uz dofamīna sistēmu. Ir pierādīts, ka cilvēkiem ar ekstravertu personību dofamīna līmenis smadzenēs ir augstāks nekā cilvēkiem ar introvertu personību. Daudzi zināmi nervu sistēmas traucējumi, piemēram, Pārkinsona slimība, šizofrēnija un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, tiek saistīti ar dofamīna sistēmas darbības traucējumiem.
Dofamīns ir pieejams kā intravenozas zāles, kas iedarbojas uz simpātisko nervu sistēmu. Tās pastiprina sirdsdarbību un paaugstina asinsspiedienu. Tā kā dofamīns nespēj šķērsot asins-smadzeņu barjeru, tad tas, ievadīts intravenozi, uz centrālo nervu sistēmu neiedarbojas.
Atsauces
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: dofamīns |