Eirozonas krīze
Eirozonas krīzi (angļu: European sovereign debt crisis) raksturo atsevišķu Eirozonas valstu (galvenokārt, PĪIGS - Portugāles, Īrijas, Itālijas, Grieķijas un Spānijas) lielās parādsaistības un investoru bailes, ka šīm valstīm aizdoto naudu nebūs iespējams atgūt, kas citu lietu vidū noved pie aizvien samazinātiem šo valstu kredītreitingiem un riska dēļ paaugstinātām procentu likmēm, kas šīm valstīm būtu jāmaksā pārdodot jaunas obligācijas. Jauna obligāciju pārdošana (respektīvi, jauna aizņemšanās) būtu nepieciešama kaut vai tikai tāpēc, lai spētu apkalpot jau esošās parādsaistības. Nespēja apkalpot parādsaistības tiktu uzskatīta par defoltu. Lai ļautu parādos iegrimušajām valstīm (uz laiku) izkļūt no šī apburtā loka, tām ir tikuši piešķirti bailouti (ārkārtas aizdevumi ar pieļāvīgiem atmaksas nosacījumiem), Grieķijas gadījumā, pieprasot visaptverošu taupību un konsolidāciju, kas izraisījis plašus protestus grieķu vidū. 2011. gada novembra pirmajā pusē strauji palielinoties Itālijas obligāciju procentu likmei[1] radušās bažas, ka piešķirt atbilstoša apmēra bailout Itālijai nebūs iespējams, tā kā Itālija ir viena no lielākajām ekonomikām Eiropas Savienībā.[2][3]
Eirozonas krīzes radīto negatīvo seku dēļ starptautiskā reitingu aģentūra Moody's Investors Service 2012. gada 13. februārī samazināja Slovākijas, Slovēnijas (uz A2), Itālijas, Maltas, Spānijas (uz A3), Portugāles (uz Ba3) kredītreitingus, bet Francijas, Lielbritānijas un Austrijas kredītreitingiem noteica negatīvu nākotnes perspektīvu (Aaa-).[4]
Cēloņi
Visas industrializētās pasaules valstis emitē obligācijas (pēc Latvijas kredītreitinga normalizēšanās arī Latvija ir atsākusi to darīt),[5] kas ir galvenais veids kā valstis var aizņemties naudu. Investori ir ieinteresēti pirkt šīs obligācijas, jo valstis apņemas atmaksāt ne tikai obligāciju vērtību, bet arī procentus. Šis princips tiek izmantots banku depozītos, pensiju fondos un tml. Jo stabilāka attiecīgās valsts ekonomika, jo mazāki procenti tai ir jāmaksā - procentu likme ir proporcionāla riskam. Piemēram, Vācija var aizņemties naudu uz ļoti zemiem procentiem, jo tiek uzskatīta par ļoti stabilu.
Eirozona vienmēr ir bijusi monetāra savienība, taču ne fiskāla savienība, respektīvi valstis izmanto vienu maksāšanas veidu, taču katra valsts veido pati savu budžetu, savu nodokļu politiku un aizņemas pēc saviem ieskatiem.[6]
Valstīm kurām bija jāmaksā salīdzinoši augstas procentu likmes aizņemoties naudu pirms eiro ieviešanas, šīs procentu likmes samazinājās, jo stabilu valstu, piemēram, Vācijas atrašanās eirozonā vairoja investoru uzticību. Tas ļāva šīm valstīm aizņemties lētāk un vairāk.[7]
Sākoties 2008. gada krīzei, plīstot aktīvu burbuļiem (t.i., nesamērīgi augstas aktīvu cenas, kas izveidojušās, jo privātpersonām ir bijusi iespēja aizņemties naudu plašos apmēros) atklājās šo valstu patiesās parādsaistības un samazinājās ticība to spējai atdot naudu, kas noveda arī pie ievērojamas obligāciju procentu likmju pieaugšanas, kas padara jaunu aizņemšanos grūtu, kas noveda šīs valstis apburtā lokā.
Eirozonai specifiskas problēmas
Klasiskā gadījumā, kad fiskāli neatkarīga valsts ir arī monetāri neatkarīga (respektīvi, tai ir pašai sava nauda), šīs valsts centrālā banka varētu, piemēram, sākt drukāt aizvien vairāk naudas, ko atdot aizdevējiem (pieņemot, ka obligācija ir denominēta emitētājvalsts valūtā). Tas neizbēgami novestu pie attiecīgās valsts valūtas devalvācijas, kas padarītu šīs valsts eksportu konkurētspējīgāku un samazinātu darbaspēka izmaksas, kas pievilinātu investorus no citām valstīm un atdzīvinātu ekonomisko aktivitāti.[8]
Eirozonā šāds scenārijs nav iespējams, jo atsevišķām valstīm nav kontroles pār Eiropas Centrālo banku.
Risinājumi
Izskan viedokļi, ka eiro ir ilgtspējīgs tikai ieviešot fiskālu savienību,[9][10][11] papildus monetārajai savienībai. Šādā gadījumā visiem fiskālajiem jautājumiem vajadzētu tikt lemtiem kopīgi, centralizēti, šādā gadījumā ES sāktu līdzināties vienotai, federatīvai valstij. Daži komentētāji vērš uzmanību uz šķietamu demokrātijas vājināšanos pēc tam, kad gan Grieķijas, gan Itālijas demokrātiski vēlētie parlamenti tika aizstāti ar ES nozīmētiem pārstāvjiem. Britu avīze The Telegraph nodēvējusi šīs valdību maiņas par "eiro puču".[12]
2012. gada 2. martā visas Eirozonas valstis un vairākums no pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm, izņemot Apvienoto Karalisti un Čehiju, Briselē parakstīja starpvalstu līgumu par stingrāku fiskālo disciplīnu. Vienošanās paredz, ka tām dalībvalstīm, kas neievēros maksimāli pieļaujamos budžeta deficīta līmeņus, var tikt piespriesta soda nauda līdz pat 0,1% no IKP. Līgums stāsies spēkā, kad to būs ratificējušas vismaz 12 eiro zonas dalībvalstis.[13]