Pīters Zēmanis

Pīters Zēmanis (nīderlandiešu: Pieter Zeeman, 1865. gada 25. maijs — 1943. gada 10. oktobris) bija nīderlandiešu fiziķis. Par 1896. gadā atklāto Zēmaņa efektu 1902. gadā kopā ar Hendriku Lorencu saņēmis Nobela prēmiju fizikā.[1]

Pīters Zēmanis
Pieter Zeeman
Pīters Zēmanis
Personīgā informācija
Dzimis1865. gada 25. maijā
Valsts karogs: Nīderlande Zonemaira, Nīderlande
Miris1943. gada 10. oktobrī (78 gadi)
Valsts karogs: Nīderlande Amsterdama, Nīderlande
Tautībanīderlandietis
Zinātniskā darbība
Zinātnefizika
Sasniegumi, atklājumiZēmaņa efekts
ApbalvojumiNobela prēmija fizikā (1902)

Dzimis garīdznieka ģimenē. Akadēmisko izglītību ieguvis 1890. gadā Leidenes Universitātē, kur darbojies Heikes Kamerlinga-Onesa un Hendrika Lorenca vadībā. Pēc tam kā docētājs 1897. gadā uzsācis darbu Amsterdamas universitātē, kur 1900. kļuvis par profesoru, bet no 1908. gada vadījis Fizikas institūtu.[2]

1896. gadā pēc H. Lorenca lūguma Zēmanis, kura zinātniskie pētījumi saistījās ar optiku un atomspektroskopiju,[2] veica izpēti par to, kā magnētiskais lauks ietekmē starojumu. Šī pētījuma rezultātā noskaidrojās, ka, ievietojot gaismas avotu magnētiskajā laukā, noris izstarotās gaismas spektrāllīniju sašķelšanās, kas vēlāk kļuva pazīstama kā Zēmaņa efekts.[1] Par šo atklājumu abi zinātnieki 1902. gadā saņēma Nobela prēmiju fizikā.[3]

Atsauces

Ārējās saites


Apbalvojumi
Priekštecis:
Vilhelms Rentgens
Nobela prēmija fizikā
kopā ar Hendriku Lorencu

1902
Pēctecis:
Anrī Bekerels,
Pjērs Kirī un
Marija Sklodovska-Kirī