Armēnija

Pamatraksts: Armēnijas vēsture

No 9. līdz 6. gadsimtam mūsdienu Armēnijas un Turcijas teritorijā pastāvēja Urartijas jeb Urartu lielvalsts ar galvaspilsētu Tušpu (tagadējā Vana), kas vēlāk nonāca atkarībā no lielākajiem kaimiņiem — Asīrijas, Babilonas. Pēc tam tā bija satrapija Ahemenīdu Persijas impērijā, līdz to iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Armēnijas stratēģa Artašesa 189. gadā p.m.ē. dibināto valsti dēvēja par Lielarmēniju, lai atšķirtu to no t.s. Mazās Armēnijas, kas atradās pie Vidusjūras. 2. gadsimtā Armēnija kļuva par Romas impērijas provinci, 301. gadā valdnieks Trdats III (286—330) par valsts oficiālo reliģiju pasludināja kristietību. 387. gadā Lielarmēniju iekaroja un sadalīja savā starpā Bizantijas impērija un Persijas Sasanīdu valsts, vēlāk lielākā daļa armēņu apdzīvoto apgabalu tika iekļauti Osmaņu impērijā.

Pirmā pasaules kara laikā armēņi centās atjaunot savu valsti, liela daļa iedzīvotāju gāja bojā Armēņu genocīda laikā (1915). 1918. gadā nodibināja Armēnijas Pirmo republiku, kuru 1920. gadā okupēja Sarkanā armija un 1922. gadā Armēnijas PSR tika iekļauta Aizkaukāza PFSR sastāvā. Armēnija atguva suverenitāti pēc Padomju Savienības sabrukuma 1991. gadā.

Iedzīvotāju skaits Armēnijā sasniedz 3 238 000, no kuriem vairāk kā 1 miljons (vairāk par 35% kopējā iedzīvotāju skaita) dzīvo galvaspilsētā Erevānā. Pēc PSRS sabrukuma un Armēnijas neatkarības atgūšanas emigrācijas ietekmē iedzīvotāju skaits ir samazinājies.

Armēniju var uzskatīt par viennacionālu valsti, jo armēņi veido 97,9% no kopējā iedzīvotāju skaita. Tomēr vēl lielāka daļa armēņu mūsdienās dzīvo ārpus savas etniskās dzimtenes, jo armēņu kopskaits pasaulē sasniedz 8 līdz 12 miljonus. Tam ir liela nozīme arī Armēnijas ekonomikā. Lielākās armēņu kopienas ārpus Armēnijas ir Krievijā (īpaši Maskavā), Francijā, Irānā, ASV, Gruzijā, Sīrijā (samazinājusies pilsoņu kara laikā), Libānā, Argentīnā, Austrālijā. Armēņu diasporas veidošanās sākotnēji lielākais vilnis ir saistīts ar Armēņu genocīdu (1915). Padomju laikā Armēnijā dzīvoja samērā daudz azerbaidžāņu (līdz 2,5%) un krievu, taču pēc neatkarības atgūšanas un saistībā ar karu Kalnu Karabahā to skaits strauji samazinājās, turklāt armēņu īpatsvaru valstī pastiprināja bēgļu ierašanās no Azerbaidžānas.

Tāpat kā armēņi ir dominējošā tauta, tāpat arī valsts valoda armēņu valoda ir dominējoša, un to ikdienā lieto gandrīz visi valsts iedzīvotāji. Otrā izplatītākā Armēnijā ir krievu valoda, ko augstākā vai zemākā līmenī pārvalda 95% iedzīvotāju.

Armēnija ir senākā valsts pasaulē, kas pieņēmusi kristietību kā oficiālo valsts reliģiju (301). Tā valda Armēnijā arī mūsdienās, turklāt 93% kristiešu pieder tradicionālajai, ar citām kristīgajām baznīcām maz saistītajai Armēņu Apustuliskajai baznīcai.

Pamatraksts: Armēnijas administratīvais iedalījums

Armēnija ir iedalīta 10 marzēs (reģionos), kā arī atsevišķs administratīvs statuss ir valsts galvaspilsētai Erevānai. Katru marzi pārvalda marzpets (marzes gubernators), ko amatā apstiprina valdība. Erevānas pārvaldnieks ir pilsētas mērs, kuru ieceļ valsts prezidents.

Galvaspilsēta

Karte	Ģerbonis	Karogs	Galvaspilsēta	Nosaukums armēņu valodā	Platība (km²)	Iedzīvotāju skaits (2011)	ISO 3166-2
			Erevāna	Երեվան	&0000000000000227000000227	&00000000010601380000001 060 138	AM-ER

Reģioni (marzes)

Karte	Reģions	Nosaukums armēņu valodā	Administratīvais centrs	Platība (km²)	Iedzīvotāju skaits (2011)[3]	Municipalitāšu skaits	ISO 3166-2
	Aragatsotnas reģions	Արագածոտն	Aštaraka	&00000000000027530000002 753	&0000000000132925000000132 925	114	AM-AG
	Ararata marze	Արարատ	Artašata	&00000000000020960000002 096	&0000000000260367000000260 367	97	AM-AR
	Armaviras reģions	Արագածոտն	Armavira	&00000000000027530000002 753	&0000000000265770000000265 770	97	AM-AV
	Gegarkunikas reģions	Գեղարքունի	Gavara	&00000000000053480000005 348	&0000000000235075000000235 075	92	AM-GR
	Kotaikas reģions	Կոտայ	Hrazdana	&00000000000020890000002 089	&0000000000254397000000254 397	67	AM-KT
	Lori reģions	Լոռի	Vanadzora	&00000000000037890000003 789	&0000000000235537000000235 537	113	AM-LO
	Sjunikas reģions	Սյունիք	Kapana	&00000000000045060000004 506	&0000000000141771000000141 771	109	AM-SU
	Širakas reģions	Գյումրի	Giumri	&00000000000026810000002 681	&0000000000251941000000251 941	119	AM-SH
	Tavušas reģions	Տավու	Ijevana	&00000000000027040000002 704	&0000000000128609000000128 609	62	AM-TV
	Vajotdzoras reģions	Վայոց Ձոր	Jegegnadzora	&00000000000023080000002 308	&000000000005232400000052 324	44	AM-VD

Armēnijas saimniecība lielā mērā ir atkarīga no ārzemēs dzīvojošo armēņu kapitālieguldījumiem un atbalsta,^[4] 2014. gadā šie emigrantu naudas pārvedumi veidoja 17,9% no IKP.^[5] Pirms neatkarības atgūšanas Armēnijas saimniecība bija pamatā balstīta ražošanā — ķīmijas rūpniecībā, elektronikā, mašīnbūvē, pārtikas apstrādē, sintētiskās gumijas un tekstilrūpniecībā, kas bija atkarīgas no resursu piegādes no citām PSRS republikām. Valstī bija attīstīts moderns industriālais sektors, tika ražoti rūpniecības darbagaldi, tekstils un citas rūpniecības preces apmaiņā pret izejmateriāliem un enerģiju.^[6]

Pirms PSRS sabrukuma 1991. gadā lauksaimniecība veidoja mazāk kā 20% no saražotā apjoma un šajā sfērā strādāja mazāk par 20% nodarbināto. Pēc neatkarības atgūšanas ievērojami palielinājās lauksaimniecības nozīme saimniecībā, līdz 1990. gadu beigām pieaugot līdz vairāk kā 30% no IKP un vairāk kā 40% no kopējā darbaspēka apjoma.^[7] Šis lauksaimniecības nozīmes pieaugums tiek saistīts ar pārtikas nodrošināšanu iedzīvotājiem pārejot uz tirgus ekonomiku un citu rūpniecības sektoru sabrukumu 1990. gadu sākumā. Ekonomikai stabilizējoties un atsākoties izaugsmei, lauksaimniecības daļa IKP nokritās līdz nedaudz virs 20% (2006. gadā), lai arī lauksaimniecībā nodarbināto skaits saglabājās vairāk kā 40%.^[8]

Armēnijā iegūst tādus derīgos izrakteņus kā varš, cinks, zelts un alva. Lielākā daļa enerģijas tiek iegūta, no Krievijas importējot degvielu, tai skaitā dabasgāzi un kodoldegvielu, ko izmanto Mecamoras atomelektrostacijā. Galvenais vietējais enerģijas avots ir hidroelektrostacijas. Apzināti neliela apjoma akmeņogļu, dabasgāzes un naftas krājumi, bet to ieguve vēl nav attīstīta.

Līdzīgi kā citās bijušajās PSRS republikās, saglabājušies tikai daži no PSRS laika lielajiem ražošanas uzņēmumiem. Ekonomiku papildus ietekmē 1988. gada Armēnijas zemestrīces sekas; tās laikā bojā gāja vairāk kā 25 000 iedzīvotāju un 500 000 palika bez pajumtes. Joprojām nav atrisināts konflikts ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu. Azerbaidžānas un Turcijas robežu slēgšana smagi ietekmējusi saimniecību, jo Armēnija ir atkarīga no enerģijas un izejmateriālu piegādes no citām valstīm. Zemes ceļi caur Gruziju un Irānu ir nepietiekami un neuzticami. Laika posmā no 1989. līdz 1993. gadam IKP nokritās gandrīz par 60%, bet pēc tam turpināja izaugsmi.^[7] Pēc nacionālās valūtas drama ieviešanas 1993. gadā tā pirmajos gados cieta no hiperinflācijas.

Tomēr Armēnijas valdība spēja ieviest plašas ekonomiskās reformas, kas ļāva ievērojami samazināt inflāciju un stabilizēja izaugsmi. 1994. gada pamiers Kalnu Karabahas konfliktā ļāva samazināt militāros izdevumus. Kopš 1995. gada piedzīvota ekonomiskā izaugsme un pēdējos gados inflācija saglabājusies pavisam neliela. Tradicionālos ekonomikas sektorus kā lauksaimniecība papildinājušas arī jaunas nozares kā dārgakmeņu apstrāde un dārglietu ražošana, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas un nelielā mērā arī tūrisms (lielāko tūristu daļu veido diasporas armēņi).

Stabilā izaugsme ir piesaistījusi atbalstu no starptautiskām institūcijām kā Starptautiskais Valūtas fonds, Pasaules banka, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka, arī citas valstis ir izsniegušas aizdevumus. Aizdevumi tikuši izlietoti budžeta deficīta mazināšanai un valūtas stabilizēšanai; privātās uzņēmējdarbības atbalstam; enerģijas sektoram; lauksaimniecībai; pārtikas apstrādei; transportam; veselības un izglītības sektoram; zemestrīces skartā reģiona atjaunošanai. 2003. gada 5. februārī Armēnija pievienojās Pasaules tirdzniecības organizācijai. Joprojām kā viens no galvenajiem ārvalstu tiešajiem ieguldījumiem saglabājas armēņu diaspora, kura finansē lielu daļu infrastruktūras un citu publisko objektu rekonstrukciju.

1994. gada jūnijā tika pastiprināts liberāls ārvalstu ieguldījumu likums, bet 1997. gadā pieņemts privatizācijas likums, kā arī izveidota programma valsts īpašumu privatizācijai. Joprojām aktuāla problēma ir bezdarbs, kas 2015. gadā bija 18,5%.^[9] To ietekmē arī tūkstošiem bēgļu no Kalnu Karabahas konflikta.

UNDP Tautas attīstības indeksā Armēnija 2015. gadā ieņēma 85. vietu, kas bija zemākais rādītāja Aizkaukāza republiku vidū.^[10] 2015. gada Transparency International Korupcijas uztveres indeksā (CPI) Armēnija ieņēma 95. vietu 168 valstu vidū.^[11] 2016. gada Ekonomiskās brīvības indeksā Armēnijai ir 54. vieta, priekšā tādām attīstītām valstīm kā Francija, Portugāle un Itālija.^[12]

Armēnijā izveidoti 4 nacionālie parki, 3 valsts dabas rezervāti un 27 dabas liegumi:

• nacionālie parki:
  • Diližanas nacionālais parks,
  • Sevana nacionālais parks,
  • Arpi ezera nacionālais parks,
  • Arevikas nacionālais parks.
• valsts dabas rezervāti:
  • Hosrova meža valsts rezervāts,
  • Šikahoga valsts rezervāts,
  • Erebuni valsts rezervāts.

Armēnija ir vairāk nekā 35 dažādu starptautisku organizāciju dalībniece, kuru skaitā ir Apvienoto Nāciju Organizācija, Eiropas Padome, Āzijas Attīstības Banka, Neatkarīgo Valstu Sadraudzība un Pasaules Tirdzniecības Organizācija.Piedalās Austrumu partnerības programmā ar Eiropas Savienības valstīm.

Armēņiem ir savs alfabēts un valoda. Alfabētu 405. gadā izveidoja Mesrops Maštocs un tajā ir 39 burti, trīs no tiem tika pievienoti Kilikijas periodā.

Sports

Armēnijā populārākie sporta veidi ir cīņas sports, svarcelšana, džudo, futbols, šahs un bokss. Armēnijas kalnainas apvidus piedāvā labas iespējas nodarboties ar slēpošanu un klinšu kāpšanu. Tā kā valstij nav izejas uz jūru, ar daļu no ūdens sporta veidiem var nodarboties tikai ezeros, galvenokārt Sevanā. Augsto sasniegumu sportā starptautiskā līmenī Armēnija guvusi panākumus šahā, svarcelšanā un cīņas sporta veidos. Armēnija ir aktīva arī starptautiskajā sporta kopienā un ir pilntiesīga Eiropas Futbola asociāciju savienības (UEFA) un Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) locekle. Tajā notiek vispasaules armēņu sporta spēles.

Pirms 1992. gada armēņi olimpiskajās spēlēs piedalījās, pārstāvot PSRS. Šīs komandas sastāvā iegūtas vairākas medaļas, pirmo no tām ieguva Hrants Šahinjans, kurš 1952. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Helsinkos vingrošanā ieguva divas zelta un vienu sudraba medaļu.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Armēnija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Ukrainas vēstures enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• Праздники и дни памяти Армении Arhivēts 2008. gada 13. martā, Wayback Machine vietnē.
• Armēnijas vēsturiskie ģerboņi (krieviski)
• History of Armenia — armenica.org