Nobela miera prēmijas laureāti

• Nobela miera prēmija tiek uzskatīta par visstrīdīgāko no Nobela prēmijām. Vairāki cilvēki, kas saņēmuši šo apbalvojumu, ir kritizēti par apbalvojuma piešķiršanas lietderību tieši viņiem.^[1][2]
• Mohandāss Karamčands Gandijs Nobela miera prēmijai tika nominēts 5 reizes, taču tā arī nevienu reizi tā viņam netika pasniegta. Pēc Gandija slepkavības 1948. gadā Nobela komiteja gribēja piešķirt viņam šo prēmiju, taču tas nebija juridiski iespējams, jo Gandijam nebija ne mantinieku, ne arī viņš bija kādas organizācijas pārstāvis. Tāpēc komisija nolēma, ka šajā gadā miera prēmija netiks piešķirta, ar paskaidrojumu, ka "nav piemērota kandidāta starp dzīvajiem".^[3]
• Dāgs Hammaršelds 1961. gadā ir viens no četriem cilvēkiem, kas šo apbalvojumu saņēmuši pēc nāves.^[4] Pēc šī gadījuma Nobela komiteja mainīja statūtus, lai nākotnē mirušam cilvēkam šo apbalvojumu būtu gandrīz neiespējami saņemt.^[5]
• Le Diks Tho (Lê Đức Thọ) 1973. gadā atteicās no apbalvojuma, uzskatot, ka viņš nevar to pieņemt, par iemeslu minot situāciju Vjetnamā."^[6]
• Lainuss Polings ir vienīgais cilvēks, kas saņēmis 2 Nobela apbalvojumus abas reizes kā vienīgais laureāts.^[7] 1954. gadā viņš saņēma Nobela prēmiju ķīmijā un 1962. gadā Nobela miera prēmiju.^[6]
• Šo apbalvojumu saņēmušas 18 sievietes, kas ir vairāk nekā citās Nobela prēmijas kategorijās.^[8]
• Tikai 2 no laureātiem ir Nobela miera prēmiju saņēmuši vairākkārt. Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja Nobela miera prēmiju saņēmusi 3 reizes (1917., 1944. un 1963. gadā). UNHCR (Apvienoto Nāciju Augstā komisāra birojs bēgļu jautājumos) Nobela miera prēmiju saņēmis 2 reizes (1954 un 1981. gadā).^[6]
• Jaunākā laureāte, kas saņēmusi Nobela miera prēmiju, bija Malāla Jūsafzaja (2014), kas saņēma Nobela miera prēmiju 17 gadu vecumā.
• Vecākais laureāts, kas saņēmis Nobela miera prēmiju, bija Juzefs Rotblats (1995), kas saņēma Nobela miera prēmiju 87 gadu vecumā.
• Nobela miera prēmija nav pasniegta 19 reizes (tas noticis biežāk nekā ar citām Nobela prēmijām).
• Līdz 2023. gadam Nobela miera prēmija ir piešķirta 104 reizes. Tā pasniegta 141 laureātam (111 personām un 30 organizācijām).^[9]

1901—1910

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1901	Anrī Dināns (1828—1910)	Šveice	"Par viņa lomu, dibinot Starptautisko Sarkano Krustu".[5][10]
	Frederiks Pasī (1822—1912)	Francija	"Viens no galvenajiem Starpparlamentu savienības dibinātājiem, kā arī Pirmā Pasaules Miera kongresa galvenais organizators".[5][10]
1902	Elī Dikomēns (1833—1906)	Šveice	"Starptautiskā Miera biroja (Bureau international de la paix) pirmais direktors".[5][11]
	Šarls Albērs Gobā (1843—1914)		"Pirmais Starpparlamentu savienības ģenerālsekretārs".[5][11]
1903	Viljams Randals Krēmers (1828—1908)	Apvienotā Karaliste	"Starpparlamentu savienības pirmais tēvs".[5][12]
1904	Starptautisko tiesību institūts	Beļģija	"Par tās centieniem neoficiālajām iestādēm formulēt starptautiskās tiesību zinātnes vispārējos principus".[5][13]
1905	Berta fon Zutnere (1843—1914)	Austroungārija	"Par miera veicināšanu un par pretkara romānu "Nost ar ieročiem!" (Die Waffen nieder!)".[5][14]
1906	Teodors Rūzvelts (1858—1919)	ASV	"Par starpniecību Krievu — japāņu kara izbeigšanā".[5][15] Viņš ir pirmais amerikānis, kurš saņēmis Nobela prēmiju.
1907	Ernesto Moneta (1833—1918)	Itālija	"Itālijas miera kustības galvenais vadītājs".[5][16]
	Luijs Reno (1843—1918)	Francija	"Vadošais franču starptautiskais jurists un Hāgas Šķīrējtiesas Patstāvīgais loceklis".[5][16]
1908	Klāss Pontuss Arnoldsons (1844—1916)	Zviedrija	"Zviedrijas Miera un arbitrāžas biedrības (Svenska freds- och skiljedomsföreningen) dibinātājs".[5][17]
	Fredriks Bajers (1837—1922)	Dānija	"Galvenais miera advokāts Skandināvijā, apvienojot ar darbu Starpparlamentu savienībā, un arī Starptautiskā miera biroja pirmais prezidents".[5][17]
1909	Augusts Bērments (1829—1912)	Beļģija	"Hāgas konferences pārstāvjus un vadošā figūra Starpparlamentu savienībā"[5][18]
	Pols Anrī Benžamins d'Esturnels de Konstāns (1852—1924)	Francija	"Par Francijas—Vācija un Francijas—Lielbritānijas diplomātisko attiecību veicināšanu un karjeru Starptautiskajā šķīrējtiesā".[5][18]
1910	Starptautiskais Miera birojs	Šveice	"Par miera saiknes attīstību un veidošanu dažādās pasaules valstīs"[19][20]

1911—1920

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1911	Tobiass Asers (1838—1913)	Nīderlande	"Šķīrējtiesas loceklis, kā arī Starptautisko privāttiesību konferenču iniciators".[5][21]
	Alfrēds Hermans Frieds (1864—1921)	Austroungārija	"Vācijas Miera biedrības dibinātājs".[5][21]
1912	Elihu Rūts (1845—1937)	ASV	"Par viņa lielo ieinteresētību Starptautiskajā šķīrējtiesā un viņa Pasaules tiesas plānu".[5][22]
1913	Anrī Lafontēns (1854—1943)	Beļģija	"Par darbu Starptautiskā miera biroja vadītāja amatā".[5][23]
1914	Apbalvojums netika pasniegts
1915
1916
1917	Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja	Šveice	"Par organizācijas milzīgo ieguldījumu, cenšoties aizsargāt Pirmā pasaules kara karagūstekņus visās pusēs, tostarp veidojot kontaktus ar savām ģimenēm, kas bija šķirtas".[5][24]
1918	Apbalvojums netika pasniegts
1919	Vudro Vilsons (1856—1924)	ASV	"Par viņa nozīmīgo lomu Tautu Savienības veidošanā un darbībā".[5][25]
1920	Leons Buržuā (1851—1925)	Francija	"Par viņa ieguldījumu 1899. un 1907. Hāgas konferencēs un par viņa darbu pret Tautu Savienību, kļūstot par garīgo tēvu".[5][26]

1921—1930

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1921	Hjalmars Brantings (1860—1925)	Zviedrija	"Par viņa darbu Tautas Savienības labā".[5][27]
	Kristiāns Lange (1869—1938)	Norvēģija	"Par viņa darbu kā Norvēģijas Nobela komitejas pirmajam sekretāram un Starpparlamentu savienības ģenerālsekretāram".[5][27]
1922	Fritjofs Nansens (1861—1930)	Norvēģija	"Par viņa darbu, palīdzot Pirmā pasaules kara un ar to saistīto konfliktu bēgļiem".[28][29]
1923	Apbalvojums netika pasniegts
1924
1925	Ostins Čemberlens (1863—1937)	Apvienotā Karaliste	"Par Lokarno līgumu izstrādi un ieviešanu".[5][30]
	Čārlzs Doss (1865—1951)	ASV	"Par darbu pie Dosa plānu par Vācijas reparācijām, kas tika uzskatīts par vienu no ekonomiskajiem pamatojumiem 1925. gada Lokarno līguma izveidei".[5][30]
1926	Aristids Briāns (1862—1932)	Francija	"Par miera atjaunošanu Eiropā un sadarbības veicināšanu starp tautām, kā arī par Lokarno līgumu noslēgšanu un darbību tajā".[5][31]
	Gustavs Štrēzemanis (1878—1929)	Vācija
1927	Ferdinands Bisons (1841—1932)	Francija	"Par ieguldījumu Francijas un Vācijas tautu izlīguma veicināšanā".[5][32]
	Ludvigs Kvide (1858—1941)	Vācija
1928	Apbalvojums netika pasniegts
1929	Frenks Kellogs (1856—1937)	ASV	"Par viņa darbu Kelloga-Briāna pakta izveidē".[5][33]
1930	Nātans Sēderblums (1856—1937)	Zviedrija	"Par viņa centieniem iesaistīt baznīcas darbību ne tikai ekumeniskā vienotībā, bet arī miera veicināšanā pasaulē".[5][34]

1931—1940

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1931	Džeina Adamsa (1860—1935)	ASV	"Par viņas sociālo reformu darbu un Starptautiskās sieviešu līgas par mieru un brīvību vadīšanu".[5][35]
	Nikolass Murrejs Batlers (1862—1947)		"Par viņa darbu Kelloga-Briāna pakta izveidē un par darbu Amerikāņu miera kustībā".[5][35]
1932	Apbalvojums netika pasniegts
1933	Normans Endžels (1872—1967)	Apvienotā Karaliste	"Par rakstu "Lielās ilūzijas" un par Tautu Savienības atbalstīšanu; arī ietekmīgs publicists, pedagogs, veicinot miera attīstību pasaulē".[36]
1934	Artūrs Hendersons (1863—1935)	Apvienotā Karaliste	"Par viņa darbu Tautu Savienībā, jo īpaši par viņa atbruņošanās centieniem".[5][37][38]
1935	Kārlis fon Oseckis (1889—1938)	Vācija	"Par cīņu pret Vācijas apbruņošanos".[5][39]
1936	Karloss Saavedra Lamass (1878—1959)	Argentīna	"Par viņa starpniecību starp Paragvaju un Bolīviju Čako kara laikā".[5][40]
1937	Roberts Sesils (1864—1958)	Apvienotā Karaliste	"Par viņa darba Tautu Savienībā".[5][41]
1938	Nansena Starptautiskais bēgļu birojs	Tautu Savienība	"Par darbu, palīdzot bēgļiem".[42]
1939	Apbalvojums netika pasniegts
1940

1941—1950

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1941	Apbalvojums netika pasniegts
1942
1943
1944	Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja	Šveice	"Par lielo darbu, ko tā veikusi cilvēces vārdā Otrā pasaules kara laikā".[43]
1945	Kordels Halls (1871—1955)	ASV	"Par viņa cīņu pret izolacionismu ASV, viņa centieniem izveidot miera bloku starp valstīm un par viņa darbību ANO".[44]
1946	Emīlija Grīna Bolča (1867—1961)	ASV	"Agrāk vēstures un socioloģijas profesore, Starptautiskā Goda prezidente Starptautiskajā sieviešu līgā par mieru un brīvību".[45]
	Džons Mots (1865—1955)		"Starptautiskās Misionāru padomes priekšsēdētājs un Pasaules alianses par Jauno kristiešu vīriešu asociācijas prezidents".[45]
1947	Draugu biedrības padome	Apvienotā Karaliste	"Par labestību pret citiem un vēlmi viņiem palīdzēt".[46]
	Amerikāņu draugu biedrības komiteja	ASV
1948	Apbalvojums netika pasniegts, jo "nebija piemērota dzīva kandidāta." (Izrādot cieņu nesen nogalinātajam Mohandāsam Karamčandam Gandijam (Mahatmam Gandijam).[3]
1949	Džons Boids Ors (1880—1971)	Apvienotā Karaliste	"Ārsts, Pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas organizators un direktors, kā arī Nacionālas Miera Padomes un Pasaules miera organizācijas savienības prezidents".[47]
1950	Ralfs Bunčs (1903—1971)	ASV	"Harvārdas Universitātes profesors; starpnieks 1948. gadā Palestīnā".[48]

1951—1960

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1951	Leons Žou (1879—1954)	Francija	"Starptautiskās Brīvo arodbiedrību konfederācijas viceprezidents, Pasaules Brīvo arodbiedrību federācijas viceprezidents, ILO Padomes loceklis".[49]
1952	Alberts Šveicers (1875—1965)	Francija	"Misionārs—ķirurgs, Gabonas pilsētas Lamberēnas dibinātājs".[50]
1953	Džordžs Māršals (1880—1959)	ASV	"Amerikas Sarkanā Krusta ģenerāldirektors, valsts aizsardzības ministrs, ANO delegāts un Māršala plāna autors".[51]
1954	UNHCR (Apvienoto Nāciju Augstā komisāra birojs bēgļu jautājumos)	ANO	"Starptautiskā palīdzības organizācija dibināta 1950. gadā un atrodas ANO paspārnē".[52]
1955	Apbalvojums netika pasniegts
1956
1957	Lesters Pīrsons (1897—1972)	Kanāda	"Par ieguldījumu, organizējot ANO iesaistīšanos Suecas krīzes noregulēšanā".[53]
1958	Dominiks Pīrs (1910—1969)	Beļģija	"Dominikāņu ordeņa tēvs, bēgļu glābšanas organizācijas "L'Europe du Coeur au Service du Monde" līderis".[54]
1959	Filips Noels-Beikers (1889—1982)	Apvienotā Karaliste	"Parlamenta loceklis, mūža kaislība bija starptautiskais miers un sadarbība".[55]
1960	Alberts Lutuli (1898—1967)	Dienvidāfrika	Āfrikas Nacionālā kongresa prezidents,[56] kā arī bija pašā priekšgalā cīņā pret aparteīdu DĀR.[5]

1961—1970

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1961	Dāgs Hammaršelds (1905—1961)	Zviedrija	"ANO ģenerālsekretārs, apbalvojums piešķirts, lai stiprinātu organizāciju".[57]
1962	Lainuss Polings (1901—1994)	ASV	Par viņa cīņu pret kodolieroču testēšanu".[58]
1963	Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja	Šveice	"Par darbu cilvēktiesību aizsardzībā šajā SSKK 100 gadu pastāvēšanas laikā".[59]
	Sarkanā pusmēness biedrība
1964	Mārtins Luters Kings (1929—1968)	ASV	Afroamerikāņu cilvēktiesību kustības aktīvists, "pirmais cilvēks, kas Rietumu pasaulē pierādīja, ka cīņa var būt arī bez vardarbības".[60]
1965	UNICEF (Apvienoto Nāciju Starptautiskais Bērnu fonds)	ANO	"Starptautiskā palīdzības organizācija".[61]
1966	Apbalvojums netika pasniegts
1967
1968	Renē Kasīns	Francija	"Eiropas Cilvēktiesību tiesas prezidents".[62]
1969	Starptautiskā Darba organizācija	ANO	[63]
1970	Normans Borlougs	ASV	"Starptautiskais kukurūzas un kviešu uzlabošanas centrs,[64] tiek uzskatīts par "zaļā revolūcijas" tēvu un šī programmas ieviesējs Āzijā un Latīņamerikā.[5]

1971—1980

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1971	Villijs Brants (1913—1992)	Vācija	Vācijas Federatīvās Republikas kanclers un Ostpolitik — attiecību normalizēšana ar VDR, Poliju un PSRS.[65]
1972	Apbalvojums netika pasniegts
1973	Henrijs Kisindžers (dz. 1923)	ASV	"Par 1973. gada Parīzes nolīguma izveidošanu, kuras mērķis bija panākt pamieru Vjetnamas karā un amerikāņu spēku atsaukšanu no Vjetnamas".[5][66] Taču Le Diks Tho no šī apbalvojuma atteicās.
	Le Diks Tho (1911—1990)	Ziemeļvjetnama
1974	Šons Makbraids (1904—1988)	Īrija	"Starptautiskā miera biroja prezidents, Namībijas komisijas priekšsēdētājs, par viņa spēcīgo interesi par cilvēktiesībām".[5][67]
	Eisaku Sato (1901—1975)	Japāna	"Japānas premjerministrs,[67] par viņa atteikšanos no kodolieročiem Japānā un centieniem samierināt reģionu".[5]
1975	Andrejs Saharovs (1921—1989)	PSRS	"Par viņa cīņu par cilvēktiesībām, par atbruņošanos un sadarbības veicināšanu starp tautām".[68]
1976	Betija Viljamsa (1943–2020)	Apvienotā Karaliste/  Īrija	"Ziemeļīrijas miera kustības dibinātājas".[69]
	Meirida Korigena (dz. 1944)
1977	Amnesty International	Apvienotā Karaliste	"Par ieslodzīto cilvēktiesību aizsardzību".[70]
1978	Anvars Sādāts (1918—1981)	Ēģipte	"par Ēģiptes un Izraēlas mieru sarunu veidošanu".[70]
	Menahems Begins (1913—1992)	Izraēla
1979	Māte Terēze (1910—1997)	Indija	""Misionāri par labdarību" dibinātāja".[71]
1980	Adolfo Peress Eskivels (dz. 1931)	Argentīna	"Cilvēktiesību līderis,[72] dibinājis nevardarbīgu cilvēktiesību organizāciju, lai cīnītos ar militāro huntu, kas valdīja viņa valstī (Argentīnā).[5]

1981—1990

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1981	UNHCR (Apvienoto Nāciju Augstā komisāra birojs bēgļu jautājumos)	ANO	"Starptautiskā palīdzības organizācija".[73]
1982	Alva Mirdāla (1902—1986)	Zviedrija	"Par viņu lielisko darbu sarunās ar ANO, kur viņiem abiem bija izšķiroša nozīme, iegūstot atzinību par starptautiskās atbruņošanās centieniem".[74][75]
	Alfonso Garsija Robless (1911—1991)	Meksika
1983	Lehs Valensa (dz. 1943)	Polija	"Solidaritātes dibinātājs, cilvēktiesību atbalstītājs un cīnītājs".[76]
1984	Dezmonds Tutu (1931–2021)	Dienvidāfrika	Johannesburgas bīskaps un Dienvidāfrikas baznīcu padomes priekšsēdētājs.[77]
1985	Starptautiskā ārstu organizācija atomkara novēršanai	ASV	"Par autoritatīvo informāciju, kas radīja izpratni par atomieroču sekām un katastrofu. Komiteja uzskata, ka tā veicina sabiedrības spiedienu pret atomieroču izplatīšanu un pielietošanu. Uzsvēra, ka lielāka uzmanība jāpievērš veselībai un humānās palīdzības jautājumiem".[78]
1986	Elijs Vīzels (1928—2016)	ASV	"Holokausta komisijas priekšsēdētājs".[79]
1987	Oskars Ariass (dz. 1940)	Kostarika	"Par viņa darbu miera veicināšanā Centrālamerikā, kas izraisīja vienošanās parakstīšanu 1987. gada 7. augustā Gvatemalā".[80]
1988	ANO Miera glābšanas karaspēks	ANO	"Par centieniem, kas ir devuši nozīmīgu ieguldījumu ANO".[81][82]
1989	Tenzins Gjaco (14. Dalailama) (dz. 1935)	Tibeta	"Cīņa pat Tibetas atbrīvošanu, kurā viņš konsekventi ir bijis pret vardarbību. Viņš atbalstīja miermīlīgus risinājumus, pamatojoties uz iecietību un savstarpējo cieņu, lai saglabātu savas tautas vēsturisko un kultūras mantojumu".[83][84]
1990	Mihails Gorbačovs (1931—2022)	PSRS	"PSKP CK ģenerālsekretārs un PSRS prezidents, par viņa vadošo lomu miera procesu veicināšanā, kas mūsdienās ir nozīmīga daļa no starptautiskas sabiedrības".[85]

1991—2000

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
1991	Auna Sana Su Či (dz. 1945)	Mjanma	"Par viņas nevardarbīgu cīņu par demokrātiju un cilvēktiesībām".[86]
1992	Rigoverta Menču (dz. 1959)	Gvatemala	"Par viņas darbu sociālajā taisnīgumā un etno-kultūras izlīgumā, kas balstās uz pamatiedzīvotāju tiesībām".[87]
1993	Nelsons Mandela (1918—2013)	Dienvidāfrika	"Par darbu aparteīda režīma izbeigšanā un pamatu ielikšanai jaunai demokrātiskai DĀR".[88]
	Frederiks Vilems de Klerks (1936—2021)
1994	Jāsirs Arafāts (1929—2004)	Palestīna	"Goda politiskais akts, kas prasīja lielu drosmi no abām pusēm un pavēra jaunu iespēju virzīties uz brālību Tuvajos Austrumos".[89]
	Ichaks Rabins (1922—1995)	Izraēla
	Šimons Peress (1923—2016)
1995	Juzefs Rotblats (1908—2005)	Apvienotā Karaliste	"Par centieniem samazināt kodolieroču ietekmi starptautiskajā politikā un ilgtermiņā izskaustu šādus ieročus".[90]
	Paguošas konference	Kanāda
1996	Karlušs Belu (dz. 1948)	Austrumtimora	"Par darbu taisnīga un mierīga konfliktu risinājuma panākšanā Austrumtimorā".[91]
	Žozē Ramušs-Orta (dz. 1949)
1997	Starptautiskā kustība kājnieku mīnu aizliegšanai	Šveice	"Par darbu pretkājnieku mīnu aizliegšanā".[92]
	Džodija Viljamsa (dz. 1950)	ASV
1998	Džons Hjūms (1937—2020)	Īrija	"Par centieniem rast miermīlīgu risinājumu Ziemeļīrijas konfliktā".[93]
	Dāvids Trimbls (1944–2022)	Apvienotā Karaliste
1999	Ārsti bez robežām	Šveice	"Atzīstot organizācijas celmlaužu humāno darbu vairākos kontinentos".[94]
2000	Kims Tedžuns (1925—2009)	Dienvidkoreja	"Par darbu demokrātijas un cilvēktiesību veicināšanā Austrumāzijā un miera veicināšanu, īpaši ar Ziemeļkoreju".[95]

2001—2010

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
2001	ANO	ANO	"Par darbu labāk organizētas un mierīgākas pasaules labā".[96]
	Kofi Annans (1938–2018)	Gana
2002	Džimijs Kārters (dz. 1924)	ASV	"Par viņa nenogurstošajām pūlēm šajā desmitgadē, lai rastu miermīlīgus risinājumus starptautiskajos konfliktus, veicinot demokrātiju un cilvēktiesības, kā arī lai veicinātu ekonomisko un sociālo attīstību".[97]
2003	Širina Ebādi (dz. 1947)	Irāna	"Par viņas centieniem demokrātijā un cilvēktiesību jomā. Viņas darbība ir īpaši vērsta uz cīņu par sieviešu un bērnu tiesībām".[98]
2004	Vangari Maatai (1940—2011)	Kenija	"Par viņas ieguldījumu demokrātijas un miera ilgtspējīgā attīstībā".[99]
2005	Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra	ANO	"Par centieniem novērst to, ka kodolieroči tiek izmantoti militārajiem mērķiem, un nodrošināt to, ka kodolenerģiju izmanto tikai miermīlīgiem mērķiem".[100]
	Mohameds El Barādeī (dz. 1942)	Ēģipte
2006	Muhammads Junuss (dz. 1940)	Bangladeša	"Par ekonomisko un sociālo iespēju attīstīšanu nabadzīgajiem, it īpaši sievietēm, ar savu darbu mikrokredītu jomā".[101]
	Grameen Bank
2007	Klimata pārmaiņu starpvaldību padome	ANO	"Par centieniem izplatīt un vairot zināšanas par klimata pārmaiņām, ko izraisa cilvēka darbība, kā arī pamatu likšanu pasākumiem, kas vajadzīgi, lai novērstu šādas izmaiņas".[102]
	Els Gors (dz. 1948)	ASV
2008	Marti Ahtisāri (1937—2023)	Somija	"Par centieniem risināt starptautiskus konfliktus vairāk nekā trīs desmitgades".[103]
2009	Baraks Obama (dz. 1961)	ASV	"Par viņa centieniem stiprināt starptautisko diplomātiju un sadarbību starp tautām".[104]
2010	Liu Sjaobo (1955–2017)	Ķīna	"Par ilgu un nevardarbīgu cīņu par cilvēktiesībām Ķīnā".[105]

2011—2020

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
2011	Elēna Džonsone Sirlīfa (dz. 1938)	Libērija	"Par nevardarbīgo cīņu par sieviešu drošību un par sieviešu tiesībām pilnā mērā piedalīties miera veidošanas darbā".[106]
	Leimaha Gbovī (dz. 1972)
	Tevekula Kermāna (dz. 1979)	Jemena
2012	Eiropas Savienība	Eiropa	"Par 60 gadu ilgu darbību, kas veicina miera un saskaņas attīstību, demokrātijas un cilvēktiesību ievērošanu Eiropā".[107]
2013	Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācija	Starptautiska	"Par plašajiem centieniem mazināt ķīmisko ieroču izmantošanu".[108]
2014	Malāla Jūsafzaja (dz. 1997)	Pakistāna	"Par cīņu pret bērnu un jauniešu apspiešanu un par bērnu tiesībām uz izglītību".[109]
	Kailašs Satjarti (dz. 1954)	Indija
2015	Tunisijas Nacionālā dialoga kvartets	Tunisija	"Par tā izšķirošo ieguldījumu plurālistiskas demokrātijas veidošanā pēc 2011. gada revolūcijas"[110]
2016	Huans Manuels Santoss (dz. 1951)	Kolumbija	"Par apņēmīgajiem centieniem izbeigt vairāk nekā 50 gadus ilgstošo pilsoņkaru valstī"[111]
2017	Starptautiskā kodolieroču likvidēšanas kampaņa	Šveice	"Par tās darbu, pievēršot uzmanību kodolieroču pielietošanas katastrofālajām humānajām sekām, un centieniem panākt šādu ieroču aizliegšanu ar līgumu"[112]
2018	Deni Mukvege (dz. 1955)	Kongo Demokrātiskā Republika	"Par viņu centieniem izbeigt seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara un bruņota konflikta ieroci"[113]
	Nadija Murada (dz. 1993)	Irāka
2019	Abijs Ahmeds (dz. 1976)	Etiopija	"Par par viņa centieniem panākt mieru un starptautisko sadarbību un jo īpaši par viņa izlēmīgo iniciatīvu atrisināt robežkonfliktu ar kaimiņvalsti Eritreju"[114]
2020	Pasaules Pārtikas programma (dibināta 1961)	ANO	"par centieniem apkarot badu, par ieguldījumu miera apstākļu uzlabošanā konfliktu skartajās teritorijās un par virzošo spēku, lai novērstu bada kā kara un konflikta ieroci izmantošanu"[115]

2021—pašlaik

Gads	Laureāti	Valsts	Laureāta sasniegumi, par ko piešķirta balva	Attēls
2021	Dmitrijs Muratovs (dz. 1961)	Krievija	"Par viņu centieniem aizsargāt vārda brīvību, kas ir demokrātijas un ilgstoša miera priekšnosacījums"[116]
	Marija Resa (dz. 1963)	Filipīnas
2022	Aless Beļackis (dz. 1962)	Baltkrievija	"Nobela Miera prēmijas laureāti pārstāv pilsonisko sabiedrību savās zemēs. Viņi daudzus gadus aizstāvējuši tiesības kritizēt varu un sargāt pilsoņu pamattiesības. Viņi pielikuši lielas pūles, lai dokumentētu kara noziegumus, cilvēktiesību pārkāpumus un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Visi kopā viņi apliecina pilsoniskās sabiedrības nozīmi miera un demokrātijas sargāšanā"[117]
	Krievijas cilvēktiesību organizācija "Memoriāls" (dibināta 1989)	Krievija
	Ukrainas cilvēktiesību organizācija "Pilsonisko brīvību centrs" (dibināta 2007)	Ukraina
2023	Nargesa Mohammadi (dz. 1972)	Irāna	"Par viņas cīņu pret sieviešu apspiešanu Irānā un cīņu par cilvēktiesībām un brīvību visiem."[118]