Eiropas Savienība (ES) ir 27 Eiropas valstu ekonomiska un politiska apvienība.[6] Tā darbojas uz valstu starpā noslēgtu līgumu pamata, kuros noteikti svarīgākie kopīgie mērķi, politikas, darbības instrumenti, tiesību sistēma, institūcijas un to funkcijas un lomas lēmumu pieņemšanas procesā. Šos līgumus dēvē par primārajiem ES tiesību aktiem. Par Eiropas Savienības veidošanās sākumu pieņemts uzskatīt 1957. gadā noslēgto Romas līgumu, bet formāli Eiropas Savienība tika nodibināta 1993. gadā, stājoties spēkā Māstrihtas līgumam, kurš paplašināja kopējās politikas pielietošanas sfēru, ietverot sevī 1957. gadā nodibināto Eiropas Kopienu. 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā Lisabonas līgums, kas izmainīja Eiropas Savienības darbību regulējošos pamatprincipus. ES ieguva juridiskas personas statusu un tās pārvaldē tika ievesti divi jauni amati — ES Eiropas padomes priekšsēdētājs un Eiropas Savienības augstais pārstāvis ārlietu un drošības politikas jomā.
2023. gadā Eiropas Savienībā dzīvoja vairāk kā 448 miljoni iedzīvotāju.[3] Pēc iedzīvotāju skaita Eiropas Savienība ierindojas 3. vietā pasaulē pēc Indijas un Ķīnas. ES bija lielākā pasaules ekonomika pēc kopējā nominālā IKP līdz 2014. gadam, kad to apsteidza ASV.2012. gadā Eiropas Savienībai tika piešķirta Nobela miera prēmija par ieguldījumu miera un izlīguma veicināšanā, demokrātijas un cilvēktiesību attīstībā Eiropā 60 gadu garumā.[7]
Varas dalīšana jeb institucionālā struktūralabot pirmkodu
Saskaņā ar Māstrihtas līgumu, ES strukturālo principu pamatu veido tā sauktie "trīs pīlāri": Eiropas Kopiena, Kopējā ārējā un drošības politika un Tieslietas un iekšlietas.
Varas dalīšana ES īstenojas starp Eiropas Komisiju kā izpildvaru, Eiropas Parlamentu kā dalībvalstu pilsoņu pārstāvniecību ES līmenī, un ES Ministru Padomi kā visu dalībvalstu valdību pārstāvniecību ar lēmēj- un izpildvaras tiesībām. Tad hierarhiski seko Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Revīzijas palāta. Papildus šīm nozīmīgu lomu spēlē vēl divas institūcijas: Ekonomikas un sociālo lietu komiteja un Reģionu komiteja, kuru loma ir izstrādāt ieteikumus pārējo institūciju pieņemtajiem lēmumiem. Eiropas Savienībā ir izveidota arī vienota finanšu sistēma. Par tās funkcionēšanu atbild divas institūcijas: Eiropas Centrālā banka (ECB) un Eiropas Investīciju banka (EIB).
Bez minētajām pastāv arī virkne tā saukto sekundāro institūciju. Vairums no tām ir aģentūru statusā, un tās atbild par konkrētām jomām, piemēram, Eiropas Vides aģentūra, vai Eiropas Aviācijas drošības aģentūra, Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra u.c.
Sākotnējā ideja, dibinot valstu apvienību, kas tagad kļuvusi par Eiropas Savienību, bija Eiropas politiskās un ekonomiskās situācijas pārveidošana pēc Otrā pasaules kara un līdzīgu notikumu atkārtošanās novēršana, iesaistot Vāciju savstarpējās ekonomiskajās attiecībās tik cieši, lai vēlāk, iespējamas varas maiņas gadījumā, tā nespētu pavērsties pret pārējām Eiropas valstīm. Sākotnēji tika izveidota tirdzniecības ūnija, kas vēlāk pārrauga Eiropas Kopienā, un tad Eiropas Savienībā, apvienojot paralēli ekonomiskajām arī politiskās intereses.
Politiskais klimats pēc Otrā pasaules kara bija labvēlīgs Rietumeiropas vienotībai, ko daudzi uzskatīja par alternatīvu ekstrēmajām nacionālisma formām, kas tikko jau bija izpostījušas kontinentu.[8]
Par Eiropas integrācijas sākumu uzskata Eiropas Ogļu un tērauda kopienas izveidošanu 1951. gadā, kas aizsākās ar Francijas ārlietu ministra Roberta Šūmaņa oficiālo paziņojumu 1950. gada 9. maijā, ko ES valstīs atzīmē kā Eiropas dienu.Kopienas mērķis bija apvienot kontroli pār dalībvalstu, galvenokārt Francijas un Rietumvācijas, ogļu un tērauda industriju. Galvenā doma bija, ka, apvienojot kontroli pār galvenajām stratēģiskajām nozarēm, karš dalībvalstu starpā vairs nebūtu iespējams. Kopienas dibinātāji deklarēja to kā "pirmo soli uz federālu Eiropu". Citas dibinātājvalstis bija Itālija un trīs Beniluksa valstis Beļģija, Nīderlande un Luksemburga.
Vēl divas kopienas tika nodibinātas 1957. gadā: Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK), kas iedibināja muitas savienību un Eiropas Atomenerģijas kopiena sadarbībai atomenerģijas attīstībā. 1967. gadā Apvienošanās līgums izveidoja vienotu šo triju kopienu institūciju, ko nosauca par Eiropas Kopienām, vai biežāk vienkārši par Eiropas Kopienu (EK). Lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai, 1957. gadā tika arī izstrādāti pamatprincipi kopējā lauksaimniecības produktu tirgus izveidei un tos nosauca par kopējo lauksaimniecības politiku.
1973. gadā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās, kad tai pievienojās Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste. Arī Norvēģija tajā pašā laikā veda pārrunas par pievienošanos, bet valsts iedzīvotāji to referendumā noraidīja. Pirmās tiešās Eiropas Parlamenta vēlēšanas notika 1979. gadā.
1981. gadā par Eiropas Kopienu dalībvalsti kļuva Grieķija, bet 1986. gadā pievienojās Spānija un Portugāle. 1985. gadā noslēgtais Šengenas līgums izveidoja atvērto robežu telpu starp dalībvalstīm.[9]1986. gadā sāka lietot Eiropas karogu un valstu vadītāji parakstīja Vienotās Eiropas aktu. Šis līgums pārskatīja veidu, kā stājas spēkā kopējie lēmumi, sekmēja tirdzniecības barjeru atcelšanu un iedibināja lielāku Eiropas politisko kooperāciju.
1993. gada 1. novembrī stājās spēkā Māstrihtas līgums.[11] Šis līgums iedibināja kopienas pārskatīto struktūru un iepriekšējo nosaukumu "Eiropas Kopienas" oficiāli aizvietoja nosaukums "Eiropas Savienība". Eiropas Kopiena tagad veidoja vienu no trīs jaunās Eiropas Savienības pilāriem, kas iekļāva sadarbību kopējā ārpolitikā un iekšpolitikā.
1995. gadā ES pievienojās Austrija, Zviedrija un Somija. 1997. gadā Amsterdamas līgums uzlaboja Māstrihtas līgumu tādās jomās, kā demokrātija un ārpolitika. Amsterdamai2001. gadā sekoja Nicas līgums, kas pārskatīja Romas un Māstrihtas vienošanās, lai sekmētu ES paplašināšanos uz austrumiem.2002. gadā 12 dalībvalstīs nacionālās valūtas aizvietoja ar eiro.
Šveice vienreiz (1992. gadā), bet Norvēģija divreiz (1972. un 1994. gadā) referendumā noraidīja iestāšanos Eiropas Savienībā. 1987. gadā Maroka oficiāli lūdza sākt iestāšanās sarunas ES, tomēr Eiropas Savienības Padome atteicās izskatīt šo jautājumu, pamatojot ar to, ka Maroka nav Eiropas valsts. Kandidātvalsts Islandes valdība 2013. gadā pieņēma lēmumu par iesākto iestāšanās sarunu apturēšanu[16] un 2015. gada martā paziņoja par iestāšanās pieteikuma atsaukšanu.
ES vai tās priekštečorganizācijas ir parakstījusi sadarbības vai asociācijas līgumus ar Eiropas Ekonomiskās telpas valstīm Islandi, Lihtenšteinu, Norvēģiju (1994), ar Vidusjūras baseina valstīm Turciju (1964), Sīriju (1978), Tunisiju (1998), Izraēlu (2000), Maroku (2000), Jordāniju (2002), Ēģipti (2004), Alžīriju (2005), Libānu (2006), ar Centrāleiropas Brīvās tirdzniecības vienošanās valstīm Ziemeļmaķedoniju (2004), Albāniju (2006), Melnkalni (2010), Serbiju (2013), Bosniju un Hercegovinu (2015), ar GUAM valstīm Gruziju, Moldovu, Ukrainu (2014), kā arī ar Čīli (2005), Dienvidāfrikas Republiku (2004) un Centrālamerikas integrācijas sistēmu (Central American Integration System, 2012).
Eiropas Savienībā ir 24 oficiālās valodas, kā arī daudzas reģionālās valodas un minoritāšu valodas.Visplašāk lietotās valodas ir angļu valoda (51% pratēju), vācu valoda (32%) un franču valoda (24%). Lielākā daļa ES valodu pieder indoeiropiešu valodu saimei. Trīs galvenie atzari ir ģermāņu, romāņu un slāvu. Ģermāņu valodas kā pirmās valodas lieto 38% ES iedzīvotāju (vācu — 18%, angļu — 13%, nīderlandiešu — 4%, zviedru — 2%, dāņu valodu — 1%). Romāņu valodas kā pirmās valodas lieto 32% ES iedzīvotāju (itāļu — 13%, franču — 12%, spāņu — 8%, rumāņu — 5%, portugāļu valodu — 2%). Slāvu valodas kā pirmās valodas lieto 14% ES iedzīvotāju (poļu — 8%, čehu — 2%, bulgāru — 2%, slovāku — 1% un slovēņu valodu — 1%).
Eiropas Savienības Vienotais tirgus ir Eiropas Savienības ekonomiskās integrācijas sastāvdaļa un tās izaugsmes nodrošinājums. Vienotā tirgus projekta mērķis, valstīm apzinoties nepieciešamību veicināt savu konkurētspēju pasaulē un nodrošināt Eiropas valstu ekonomisko izaugsmi un sociālo labklājību, bija izveidot tirgu dalībvalstu starpā, kurā nepastāvētu iekšējās robežas un kurā nebūtu šķēršļu Eiropas Savienības pilsoņu, preču un kapitāla brīvai kustībai. Eiropas Savienības Vienotais tirgus tiek īstenots ar četru brīvību palīdzību: brīva preču kustība, brīva pakalpojumu kustība, brīva personu kustība, brīvība veikt uzņēmējdarbību. Ar šo četru brīvību palīdzību jebkuras Eiropas Savienības dalībvalsts pavalstniekiem tiek dota iespēja veikt saimniecisko darbību jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī.[18]